Latvijas Bankas ekonomiste Agnese Rutkovska 26.oktobrī ir publicējusi rakstu – pētījumu “Lauksaimniecība ir sarežģīta nozare ar lielo “BET””, pielikumā.
Citāts no raksta:
” Lauksaimniecībā ir viszemākā produktivitāte salīdzinājumā ar citām nozarēm gan Latvijā, gan vidēji ES. To atspoguļo arī zemākās algas un mazāki nodokļu maksājumi . Lauksaimniecība Latvijā veido 5.1% no nodarbinātības, BET tikai 2.1% no kopējās pievienotās vērtības. Nozares nodokļu maksājumi veido vēl mazāku īpatsvaru – vien 1.4% no kopējiem budžeta ieņēmumiem . Turklāt nozares pievienotā vērtība ietver arī saņemtās subsīdijas no kopējā Eiropas budžeta, savukārt nodokļos tiek samaksāts mazāk nekā saņemts šo subsīdiju veidā.”
Rakstā ir veikti interesanti secinājumi un tas uzdod arī jautājumus par attīstību!
Nav komentāru par “Lauksaimniecība ir sarežģīta nozare ar lielo BET”
LR 4 raidījuma ierakstu par to pašu tēmu klausieties: https://lr4.lsm.lv/lv/raksts/otkritiy-razgovor/bit-ili-ne-bit-latviyskomu-selskomu-hozjaystvu-v-uslovijah-ego-n.a168017/
Raidījuma diskusijā, manuprāt, tas svarīgākais tika pateikts pašās beigās.
Rakstā ir daudz zināmas lietas un diskutēt var tikai, pārsvarā, par savu nozari. Kādam nolūkam ir domāta šī diskusija, vai jāpārdomā un jāsniedz kvalitatīva informācija, vai arī vienkārši jāparunājas ko mēs katrs domājam.
Jānim ir pareiza doma par vietējā tirgus aktivizēšanu, bet pirmkārt mūsu produkcijai ir jābūt pieejamai veikalu plauktos blakus importam, lai cik lielas būtu cenu atšķirības, jābūt kaut kādam procentam vietējai produkcijai pretī importam mūsu ražas periodā. Ja veikali tirgo pēc iespējas lētāku produktu un mūsu vietējo vispār netirgo, vai ļoti maz, tad neko tur nevar padarīt. Otra iespēja ir aktivizēt ražošanu, lai mūsu cenas var konkurēt ar importu, bet šajā gadījumā ir vajadzīgas vēl vairākkārt lielākas investīcijas visās produktu ražošanas jomās un importam jāuzliek CO2 izmešu nodokli, taču mēs ar savu importu to dabūsim atpakaļ. Vietējā tirgus nodrošīnāšana ar dārzkopības produkciju ir līdzvērtīga eksportam, jo darbojas pret importu. Šādai situācijas analīzei jābūt ar skaitļiem un statistikas datiem, bet mums ar to visu diez kā neiet. Par importu runājot, to var darīt ar visām kultūrām, tikai produktam ir jābūt kvalitatīvam un pietiekošā daudzumā, bet kamēr tik tālu nonāk ir diezgan ilgs un finanš ietilpīgs process. Piemēram jāņogas varot glabāt līdz 3 mēneši ilgi un pirms Ziemassvētkiem tirgot 25 EUR/ kg. Domāju mūsu nozare ir diezgan attīstījusies un perspektīva, jo arī no 1 ha var ieņemt daudz vairāk par graudiem. Jautājumu par mazajām saimniecībām un to ražīgumu vispār nedrīkst likt vienos svaros ar lielajām graudaudzētāju saimniecībām, tām ir pilnīgi cita loma mūsu valsts attīstībā.
Jādiskutē Dārzkopības grupā un jāapkopo rezultāts un tas jāpublicē kā atbilde šim rakstam.
Sveiki, kolēģi!
Izlasīšanas vērts.
Daži mani izcēlumi un komentāri.
apjomu var kāpināt praktiski tikai eksportējot (pašmāju tirgus ir mazs) – šeit lielākas iespējas dzērvenēm un smilšērkšķiem, pārējām ogām un augļiem vērts skatīties vienīgi uz ziemeļos esošām valstīm. BET tas, ko tiešām būtu jāmaina, ir
neefektīva ārējā tirdzniecība – lieki neimportēt to, ko paši ražojam un eksportējam, tā bezjēdzīgi palielinot
izmaksas un SEG emisijas transporta sektorā – šī doma visatbalstāmākā – jādomā kādā veidā gudri atšūt poļus – pagaidām tas izdevies tikai ar Skolas augli, lielveikaliem un pircējiem zaļais iepirkums pagaidām nerūp, bet pie tā jāstrādā. Vēl aizvien cilvēki rudeņos priecājas par pagājušā gada noturētajiem, lētajiem importa augļiem, kurus tirgo lai atbrīvotu vietu jaunajai ražai.